Atceries par "drošības spilvenu" 


"Es aizvēru acis un lecu...", tā bija toreiz, kad pirmo reizi nolecu ar gumijām no Siguldas tilta.  Jāatzīst, ja es ilgi stāvētu uz tilta margas un apsvērtu par un pret, nebūtu nolēkusi vispār.  Bet vai to var attiecināt uz uzņēmējdarbības uzsākšanu?  Laila Snidzāne ir cilvēks, kas lieliski zina, ko nozīmē strādāt lielā uzņēmumā. Uzsākt savu biznesu viņai bija leciens nezināmajā.  Ko varam no tā mācīties?

Kas ir Tavs bizness?  Pastāsti, lūdzu, par to.

Mana biznesa sākumā bija doma kļūt par biznesa un personīgās attīstības kouču, konsultēt uzņēmumus, un vadīt komandu vadītprasmju iemaņu attīstības seminārus, bet tas viss izvērtās par par nelielu mācību centru, kur notiek koučinga apmācības un sertifikācija un līderības iemaņu attīstības semināri.

Man šāda notikumu attīstība bija negaidīts pavērsiens, jo neko tādu nebiju sākotnēji plānojusi. :) Bet, pasaule ir iespējām bagāta un reizēm, pieņemot no sirds kādu lēmumu, tev tā sāk piedāvāt jaunus risinājumus un ātrākus, vieglākus ceļus.
Tā bija arī ar mani. Kad lēmums par sava darba virziena maiņu bija pieņemts, man par pārsteigumu ienāca piedāvājums pārņemt Profesionālo kouču asociācijas vadību Latvijā. Es piekritu un mācība centra izveide, telpas, iekārtojums utt jau bija pakārtots šim. Nācās pārkārtoties no domas par pašnodarbinātību uz domu par biznesa izveidi. Lielā steigā un ar dažiem sirmiem matiem tapa uzņēmuma lapa, mācība centra telpas un citas lietas, kas palīdzētu.

Šobrīd “MetaCoach- Coaching & Training centrā” ir iespējams saņemt kouču konsultācijas, iziet koučinga apmācības līdz profesionālajam līmenim un saņemt zināšanas un iemaņas apliecinošu sertifikātu, apmeklēt dažādas lekcijas un seminārus. Jaunajiem koučiem un centra draugiem ir iespēja tikt pie

telpām savu pasākumu vai semināru organizēšanai vai arī individuālā koučinga sesiju nepieciešamajam laikam.


Kas tevi pamudināja uzsākt savu biznesu? Kas bija "īstais brīdis", lai to darītu?

Mūsdienu uzņēmums nemitīgi pielāgojas ārējās vides pārmaiņām - ikdienā strauji ienāk tehnoloģijas, kas mudina mainīties, pie tam kompānijai strauji augot paliek svarīgs jautājums arī par to kā celt efektivitāti. Arī manā darbā pēdējos gados norisinājās pārmaiņu procesi un vasaras sākumā milzīgiem soļiem tuvojoties pārmaiņu beigu posmam, manā priekšā parādījās izvēle - palikt un turpināt šo ceļu vai arī iet prom. Tā kā biju nostrādājusi uzņēmumā jau 6 gadus, tad sapratu, ka ir īstais brīdis doties savās gaitās. Tā nu es nolēmu nomainīt algotā darbinieka statusu pret savas sirds lietas attīstītāju.


Kas bija vislielākais izaicinājums ceļā uz panākumiem biznesā?

Lielākais izaicinājums patiesībā bija tieši liela pieredze un gadi algotā darbā. Uzņēmums par tevi rūpējas, tu vienmēr esi pārliecināts par naudas ienākšanu tavā kontā konkrētajos datumos. Pats grūtākais man bija tieši šī izraušanās no savas komforta zonas - jaunajā biznesā, kas tikai attīstās, ļoti bieži ir situācijas, kad tu nezini kad un cik tu nopelnīsi, viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tevis.

Otrs izaicinājums bija dažu tuvu cilvēku bažas. Vecākā māsa tik ļoti uztraucās par to, ka pametu augsti apmaksātu darbu un tagad darīšu nesaprotami ko… Nē, viņa man tic, tomēr rūpes par tuvu cilvēku reizēm pārtop bailēs, kas ir diezgan lipīgas. Man vajadzēja vairākas sarunas līdz mēs vienojāmies, ka nekas straks nevar notikt, un, ka, jā, var arī neizdoties, bet tas nebūs pasaules gals… Viņa arī šobrīd uztraucas, tikai tagad klusiņām un neko nesakot. :)

Un trešais - savā biznesā tu nevienam neko neesi parādā - tikai sev. Tev nav vairs bosu un neviens tev neko patiesībā neliek darīt. Tu “atskaities” tikai ar savu uzmanību un servisa kvalitāti saviem klientiem. Kļūst ļoti svarīgs jautājums par pašorganizāciju!


No kurienes smēlies iedvesmu? Kas tevi atbalstīja ceļā uz savu biznesu?

Man paveicās - lielāku iedvesmu man sniedz tieši mani klienti!  Redzēt kā cilvēkiem iemirdzas acis, kad viņi sadzird tieši viņiem un tieši tagad tā vajadzīgo domu, tas piepilda ar padarītā jēgu un dod enerģiju turpināt. Katru reizi pēc vakara semināriem man vajadzīgas pāris stundas, lai pa vakaru uzkrātā enerģija nedaudz noplok, savākāk vienkārši neaizmigšu. Tā kā vadu arī garākus kursus, tad pietiesībā redzēt kā cilvēki uzsūc informāciju, kā mainās viņu redzējums no nodarbības uz nodarbību, ir fantastiski.

Ir arī manā ikdienā lietas, kuras man ne īpaši patīk darīt - papīrdarbi, organizatorisko un ikdienas rutīnas jautājumu risināšana. Šeit neatradu citu ceļu kā disciplīna - tas vienkārši ir jāizdara. Esmu atradusi laiku, kad man tas sagādā vismazākās "zobu sāpes” - man tie ir rīti, kad arī cītīgi sēžos pie datora un neceļos kamēr nav izdarīts.

Kas atbalsta? Kā lai pasaka… Protams, tuvie cilvēki ar savu ticību man! Bet lielākais atbalsts tomēr esi tu pati un tavs bizness. Uzņēmuma dibināšana un attīstība nav ātrs process un draugi un atbalstītāji, kas sākumā var būt piedalās vai interesējas bieži, iegrimst savā ikdienā un tu ar savu jauno biznesu arī esi tomēr tikai ikdiena pārējiem kā lai tas nebūtu svarīgi tev. Tā kā es ieteiktu negaidīt neko ne no viena - tas ir tas bizness un lielākāis atbalsts un iedvesma ir tieši tajā un augļos, kurus tas nes, tavā gandarījumā!


Kas tev vislabāk patīk Tavā patreizējā dzīves veidā?

Es guļu ilgāk, tas ir liels pluss. :) Agrāk katru rītu cēlos 6 no rīta, tagad gan parasti ne ātrāk par 8. Tas nenozīmē, ka es guļu ilgāk, nemaz nē. Vienkārši mans gulēšanas režīms ir nobīdījies par 2 stundām un man tas ir daudz komfortablāk.
Šis lielākais bonuss izriet no galvenās atšķirības ar iepriekšējām darba gaitām - es pati plānoju savu laiku. No vienas puses tas ir sarežģītāk, jo ir risks palaisties, bet no otras sniedz lielisku iespēju darboties sev ērtākā režīmā. Man vairs nav noteikts darba laiks. Ir dienas, kad sāku strādāt pusdeviņos un līdz pusdienlaikam, tad braucu pasportot, tad pusdienās, var būt vēl pa ceļam privātās darīšanās, mājās varu būt uz vakarpusi, kad vēl pāris stundas pastrādāju. Dienu darba un privātajās stundās vairs nedalu. Patiesībā nedalu vairs arī darba dienas un brīvdienas. Darba specifikas dēļ lielāko daļu no sestdienām-svētdienām strādāju, toties taisu sev brīvākas dienas nedēļas vidū. Tā droši vien arī ir tā lieta, kas patīk visvairāk - man vairs nav darbs un darba stundas, nav arī brīvdienu - es vienkārši dzīvoju.


Ar kādu projektu, sava biznesa daļu visvairāk lepojies?

Šobrīd nevaru izšķirt, jo ne tik sen esmu tajā. Lepojos ar to, ka lielākā daļa no iecerētā izdodas! Lepojos par to, ka vairs neņemu galvā, ja kaut kas neizdodasBet visvairāk lepojos ar sevi - es uzdrīkstējos iziet no savas komforta zonas, uzdrīkstējos sākt darīt kaut ko, par ko pāris gadus atpakaļ nebiju pat iedomājusies, uzdrīkstējos risķēt ar savu sakārtoto dzīves stilu, uzdrīkstējos palaist kontroles grožus pār savu dzīvi vaļīgāk.

Jā, tas man bija visgrūtākais un tāpēc par to arī lepojos visvairāk. Es nezinu vai man beigu beigās viss izdosies, tomēr šo lepnumu par savu uzdrīkstēšanos es atcerēšos vienmēr!


Ko tu darītu savādāk, ja būtu iespēja darīt visu vēlreiz?

Ko es izdarītu savādāk? Droši vien piestrādātu pie sava biznesa plāna cītīgāk, iekļaujot arī B un C plāna soļus, ieplānotu naudas līdzekļus neparedzētiem gadījumiem un neplānotiem izdevumiem, papildus laiku gadījumiem, kad sagataves darbi notiek ilgāk vai sarežģītāk nekā sākotnēji prognozēts. Es savā ikdienā un dzīvē vienmēr visu daru ļoti ātri un uzreiz - dažos gadījumos tas  palīdz, bet reizēm neļauj man steigā labi aplūkot un ieplānot visus riskus. Kad esi pats plānotājs un darītājs, kad “pats visu zini”, tad nav iespējas izrauties no savas sistēmas un paskatīties uz visu kopumā ar vēsu galvu.

Un tas arī būtu tas, ko ieteiktu, tikai plānojot savu biznesu. Atrodiet cilvēku, kas ir ārpus jūsu sistēmas, kas nav personīgi ieinteresēts rezultātā, parādiet un izstāstiet viņam/viņai savas ieceres, ļaujiet palīdzēt saskatīt riskus un palīdzēt saskatīt kopainu! Ticiet man, tas atmaksāsies! Ja ne naudā, tad ietaupītās nervu šūnās noteikti.


Kādu padomu Tu dotu cilvēkam, kas uzsāk savu biznesu?

Ja ir iespēja, tad, uzsākot savu biznesu, vai nu dariet to kādu laiku paralēli ar pamatnodarbošanos vai arī ietaupiet “drošības spilvenu” kādam garākam periodam, vismaz gadam. Nav obligāti, bet tas noņems lieko spriedzi un svarīgumu no katra darījuma, no katras lietas, ko darīsiet. Noteikti kaut kas neizdosies, bet, ja nebūs jāuztraucas par izdzīvošanu, tad arī neveiksmes uzņemsiet vieglāk. Nedrošība par rītdienu no vienas puses “dzen” uz priekšu, tomēr, no otras, atņem gandarījumu un lēmumu pieņemšanas vieglumu, radot nevajadzīgo stresu, kas mēdz uzkrāties un aizklāt acis, traucējot redzēt labākus risinājumus un ainu kopumā.